Tarkemmat tiedot

Arnolds Dzirne, veterinārārsts, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa II pakāpes (sudraba) goda zīmi Viņš bija viens no vecajiem speciālistiem, kas turpināja aktīvu darbu un piedalījās aktuālu jautājumu risināšanā līdz mūža galam. Dzimis tik zīmīgā dienā — 1918. gada 18. novembrī. Tas viņam dzīvē ir radījis ne vienu vien sarežģījumu. Ir bijusi gara un smaga darba dzīve, sarežģītas kolīzijas, līdz Latvija atguva savu neatkarību. Arnolds Dzirne bija spēcīgs vīrs, kurš aktīvās darba gaitas veterinārijas jomā beidza vien 1999. gadā. 

No intervijas ar Arnoldu Dzirni:

Esmu dzimis Cēsu pagastā, Piparos. Mans tēvs bija rentnieks. Pirmā skola bija Cēsu pagasta pamatskola, pēc tam no 1933. gada līdz 1938. gadam mācījos Cēsu valsts ģimnāzijā. Pēc tās pabeigšanas iestājos Latvijas Universitātes Veterinārmedicīnas fakultātē. Vācu okupācijas laikā to gan pārdēvēja par Rīgas universitāti. 1940. gada februārī mani iesauca Latvijas obligātajā karadienestā, nonācu Aviācijas pulkā. Bet laimīgā kārtā 1940. gada vasarā man izdevās izvairīties no dienesta sarkanarmijā, un es varēju turpināt studijas un iegūt diplomu. Un tas notika tā. Es nonācu varas iestāžu uzmanības lokā. Mani uzaicināja uz kara slimnīcu, lai pārbaudītu veselību. Viens latviešu ārsts man pavaicāja, kā tad es gribu – studēt vai iet armijā? Klausieties, es teicu, mani izrāva no studijām, esmu tikai nepilnus divus gadus mācījies! Nu jā, dakteris saka, es arī tā domāju, jums jāmācās. Un tā es tiku ārā. 1943. gada vasarā notika lielais iesaukums leģionā. Daļa iesaukto bija brīvprātīgie, kuri krieviem gribēja atriebt savu tuvinieku nāvi 1941. gada deportācijās. Mani mobilizēja kā vetārstu leitnanta pakāpē un iedalīja vācu armijas 4. robežapsardzības pulkā. Pulku formēja Tukumā. Kļuvu par atsevišķās militārās vienības veterinārārstu. Bet es biju tikko apprecējies. Nu labi, kas jādara – jādara. Pēc tam mūsu pulku aizsūtīja uz dienvidaustrumu fronti pie Lietuvas robežas. Tikai dažas nedēļas bez jebkādiem smagajiem ieročiem spējām noturēties aizsardzības pozīcijās. Mēs tur tikām samalti. Pulka atlikumi tika piekomandēti vācu daļām. Mani aizsūtīja uz Rīgu, lai pārbaudītu aptuveni 400 austrumu frontē rekvizētos zirgus. Un tā 1944. gada 12. oktobrī mēs visi pāri pontonu tiltam aizgājām uz Kurzemi. Rīga palika tukša. Nekādas "varonīgās cīņas" par Rīgas atbrīvošanu nenotika. Es ar saviem zirgu vīriem un visu inventāru tiku piekomandēts 19. divīzijas Ernesta Laumaņa vadītajam izlūkbataljonam. Sekoja smagās kaujas Kurzemes cietoksnī. Pienāca jaukais un liktenīgais 1945. gada 8. maijs, kad bataljona komandieris Laumanis mums pateica: paldies par dienestu, es eju ar grupu, kas dodas mežā, bet jūs varat doties, kurp vien vēlaties. Tā kopā ar saviem palīgiem un veterināro inventāru divos pajūgos devos uz Jelgavas pusi. Bija brīnišķīga maija novakare, kad iegriezāmies kādā saimniecībā, kur tikām sirsnīgi uzņemti, paēdināti un apguldīti. Daži vīri iedzēra balto. Nākamajā rītā... Pie mājas bija neliels dīķītis. Mēs sākām izģērbties, lai nomazgātos, un pēkšņi pie mums piebrauc automašīna, no kuras izlec kādi desmit sarkanarmieši. Viņi mūs uzreiz paņem ciet, es mēģinu protestēt, sacīdams, ka mēs esam tikai kreklos, bet viens no viņiem saka: ņičevo, ļeto.* Par laimi, ceļā uz Jelgavas nometni mēs atradām dažus apģērba gabalus, tos savācām. Pēc tam domāju: kas ar mums būtu noticis tajā laikā, kad bijām gūstekņu nometnē? Naktīs bija ļoti vēsi, vajadzēja gulēt uz zemes. Ar pēdējo ešelonu – 23. jūnijā, Jāņu dienas priekšvakarā – mūs pārveda pāri Latvijas robežai.