Detalizēta informācija

Oskars, kuru draugi un radi sauca par Osīti, dzimis un audzis Babītē. Dzimtās mājas - "Ceriņi" (pirms kara "Pūpes Amoli"), netālu no Babītes stacijas, pie t.s. vecās Jūrmalas šosejas. Vecāki - Jēkabs Amols un Marija Amola (dzim. Šķērstens). Ģimenē vēl bija vecākais brālis Kārlis, vecāka māsa Elvīra un brālis Janis (Jānis). Bērnībā apstāķļi mājās drīzāk saucami par trūcīgiem. Vecāku zemesīpašums bija neliels - zeme tika rentēta no Rīgas pilsētas. Vecāki pelnīja ar piena pārdošanu, tēvs audzēja zirgus Latvijas armijas vajadzībām. Oskars beidzis Babītes 6-klasīgo pamatskolu. Dažādu apstākļu dēļ nav bijis iespējas izglītību turpināt. Agri zaudējis tēvu. Tēvs mira ar kuņģa vēzi ap 1934.-35.g. pēc jaunākā dēla Jaņa traģiskās nāves (noslīka peldoties Lielupē). Oskaram kopā ar māsu Elvīru bija jāpalīdz mātei saimniecībā. II pasaules kara laikā 1943. gadā iesaukts vācu militārajos spēkos, dienējis "kārtības policijas" jātnieku vienībā, kas bija dislocēta Baltkrievijā, Polijā un Lietuvā. Militārajās operācijās frontē nav piedalījies. 1944.g. rudenī dezertējis no t.s. Citadeles kazarmām Rīgā, slēpies Babītē. Pēc padomju okupācijas ieslodzīts padomju filtrācijas nometnē Ļeņingradas apgabalā (Ņevskaja Dubrovka rajonā). Ieslodzītie strādāja sagrautas HES atjaunošanas darbos bijušajā frontes joslā, daudzi miruši smago apstākļu un nepietiekama uztura dēļ. Oskaram izdevās paglābties no bada nāves, jo draugs strādājis nometnes virtuvē. Ap 1947.-1948. g. atgriezies Latvijā, tika norīkots darbā Rīgas superfosfāta fabrikā. Tur darbs bija ļoti kaitīgs veselībai, īpaši plaušām. Oskaram izdevās no šī darba tikt vaļā, arī tādēļ, ka varēja atrast likumīgu pamatojumu - mātei pasliktinājusies veselība. Nodibinoties kolhozam Babītē, ap 1949. g. viņš sāka strādāt tur - kolhozā "Spilve" (kolhoza ilggadējs priekšsēdētājs - Edgars Grāva). Oskars kļuva par dzirnavu un gatera pārzini, kas atradās Babītē, netālu no Babītes stacijas.  Šīs dzirnavas un gateris pirms padomju okupācijas bija citas Amolu ģimenes īpašums (Amolu Ingus - Jāņa, Alberta un Maijas Amolu tēvs). Oskars esot par savā pārziņā esošo saimniecību ļoti rūpējies, bijušajiem īpašniekism nav bijis rūgtuma pret viņu. Dzirnavas un gateris tika likvidēti ap 1972.g. pēc voluntārās kolhoza "Spilve" pievienošanas sovhozam "Saliena" (Bulduru sovhoztehnikumam). Pēc tam Oskars strādāja graudu klētī (tag. Mežārēs, Spilvē), vēlāk viņš strādāja par kurinātāju - tvaika katlu operatoru sovhoza konservu cehā Spilvē (tag. uzņēmums "Spilva"), ko vadīja Jānis Krastiņš. No šī darba pensionējās. Paralēli algotajam darbam Oskars kopā ar sievu Janīnu (Ņinu) visu mīžu aktīvi strādāja savā saimniecībā, kopa savu piemājas zemi, audzēja lopus, turēja govi. Piena nodošana savākšanai un tirgošana privātajiem "kundēm" bija viens no mājas rūpaliem, līdz pat 2003.gadam, kad (ne bez sirdssāpēm) tika pārdota pēdējā govs. Bija pasliktinājusies Oskara un Ņinas veselība, nebija vairs spēka tikt galā ar lopkopību, arī zemes ganībām apkaimē sāka samazināties. Padomju laikā mājās tika audzēti burkāni, vēlāk no 1980.gadu sakuma kopā ar sievu pievērsās tolaik ienesīgajai tulpju audzēšanai. Vēlāk kopā ar Ņinu mājās kopa bites. Bija ļoti strādīgs, īpaši mīlēja zemi un lauku darbus, centās pielikt roku saimniecībā līdz pēdējai dzīves dienai, neraugoties uz pieaugošo vecuma nespēku. Pēdējos dzīves gados Oskaru nomāca veselības problēmas. Viņš cieta no mugurkaula deformācijas. Spēka gados dzirnavās pārnēsāto graudu un miltu maisu smagums salieca viņa savulaik stalto augumu. Lika manīt arī plaušu kaite, kam aizsākums varbūt bija meklējams 40. gadu beigās darbā superfosfāta fabrikā. 

Precējies ar ienācēju no Latgales (Daugavpils apriņķa Līksnas) Janīnu Korsaku 1953. g. rudenī. 1955.g. piedzima meita Lilita, 1960. g. dēls Jānis. Laulības notika baznīcā un bērni tika kristīti (māc. Jānis Liepiņš). Nāve Oskaru pārsteidza pēkšņi - savas mājas pagalmā, 2012.gada 8. maija vakarā. Apbedīts 12.05.2012. Piņķu kapos, gandrīz blakus savu vecāku, brāļa un māsas kapavietai. 2012. g. oktobrī turpat apbedīta arī viņa sieva Janīna. 

Oskars ļoti mīlāja dziedāt, viņam bija laba balss. Jaunībā līdz kāzām kopā ar savu draugu Buliņu Voldi dziedāja vietējā jauktajā korī. Kaut arī Oskaram nebija augstas izglītības diplomu, viņam piemita iekšēja inteliģence. Oskars ļoti mīlēja lasīt un bija lietas kursā par latviešu literatūras jaunumiem. Padomju laikā mājās vienmēr tika pasūtīts un lasīts žurnāls "Karogs" un avīze "Literatūra un Māksla". Šad un tad Oskars mēdza pēc atmiņas citēt vēl bērnībā skolā iemācītos patriotiskos dzejoļus (Jaunsudrabiņa "Kalējs Kalvis", Virzas "Karogs" u.c.). Oskaram ļoti patika mežs. Viņam piemita savā ziņā "zaļā domāšana" - Oskars nemīlēja pat savā dārzā bez lielas vajadzības nozāģēt koku zarus.