Detailed information

Biogrāfija

Dzimis Priekuļu pagasta “Glāzniekos” (šobrīd mājas atrodas Cēsu pilsētas teritorijā) saimnieka ģimenē. 1872. g. ģimene pārvākusies uz Mūrmuižas “Kalāčiem”. 1886. g. beidzis Rīgas guberņas ģimnāziju. 1887. g. uzsācis studijas Tērbatas universitātes Juridiskajā fakultātē. Studiju laikā Tērbatā kādu laiku mitinājies latviešu studentu korporācijas Lettonia namā, tomēr par korporācijas biedru nekļūst. Veidenbauma interešu lokā ietilpa arī tautsaimniecība un vēsture, viņš piedalījās studentu zinātniski literārās biedrības “Pīpkalonija” dibināšanā.

1891. g. decembrī viņš pēc saaukstēšanās saslimst un nākamā gada pavasarī mirst no strauji progresējošās tuberkulozes. Viņa dzejas sākotnēji izplatās rokrakstos, tās tiek publicētas tikai pēc viņa nāves. 1958. gadā “Kalāčos” iekārtots muzejs. 1968. g. nodibināta Eduarda Veidenbauma literārā prēmija.

Dzejnieks apglabāts Liepas ciema kapos. 1967. gadā apbedījuma vietā tika atklāts dzejniekam veltīts no šūnakmens veidots piemineklis.

Literārā darbība

Latviešu dzejā Eduards Veidenbaums ir vienpatis. Viņam nav ne īstu priekšteču, ne sekotāju. Veidenbauma darbi joprojām arī 21.gs. ir saglabājuši apbrīnojamu aktualitāti gan saturā, gan stilā. 19.gs. beigās sapņi par dieva dēliem un gaismas pilīm bija izsapņoti. Elēģiskās nopūtas vairs nesasniedza jau visai attīstīto klausītāju prātus. Tādēļ Veidenbauma dzejoļu skarbums, niknums un izmisums lavīnveidīgi pārņēma latviešu prātus. Kā liecina biogrāfi, Veidenbaums labprātāk lasījis nevis latviešu dzejdaru darbus, bet gan Horāciju, Šilleru un Heini. Būtībā Veidenbaums realizēja tās potences, kurām dzeja tobrīd nepievērsa ne mazāko uzmanību, — un tieši ar šo pacelšanos pāri „tagad un šeit” lietderības principam Veidenbaums kļuva par vienu no 20. gadsimta dzejas aizsācējiem.

Eduarda Veidenbauma dzejā netrūkst simbolu, metaforu un vārdu spēļu, tomēr galēji nospriegotais jūtu un sajūtu lādiņš neļauj šai dzejai novecot. Laika gaitā daudzi literatūrkritiķi Veidenbaumu bieži un neapdomīgi dēvē par pesimisma sludinātāju. Knuts Skujenieks šajā sakarā ir teicis: Es viņu drīzāk dēvētu par izmisuma dzejnieku- gan personīgā, gan sociālā plāksnē. Viņš alka pēc revolūcijas, kurai laiks vēl nebija pienācis, viņš alka pēc sapratnes un mīlestības kuru saņēma pārāk maz. Jau ģenētiski slimības apzīmogots, dzejnieks nevarēja nejust sev atvēlētā laika īsumu.[2] Šķiet, ka viņš drīzāk bijis emocionāls skeptiķis, kurš savai skepsei ļāvis izpausties ironijā — gan pret pasauli, gan pret sevi. Ironija bija galvenais, ar ko Veidenbaums papildināja latviešu dzejas arsenālu — sākot no satīriskiem pret šīspasaules varenajiem vērstiem pantiem un beidzot ar filozofiski noskaņota intelektuāļa rūgtajiem smiekliem par esamības drūmajiem paradoksiem.

Veidenbauma intelektuālā agresija un izaicinājums vai visai pasaulei laikam gan ir tas faktors, kālab viņa dzeja gadsimta laikā it nemaz nav novecojusi. Viņš ir viena no retajām personībām visā latviešu literatūras vēsturē, ko no jauna atkal un atkal atklāj katra jauno dzejnieku paaudze.

1987. gadā Juris Kulakovs komponē dziesmu ciklu "Septiņarpus dziesmas ar Eduarda Veidenbauma vārdiem", to ieraksta Ieva Akuratere, tā videoversija tiek ierakstīta Latvijas TV, taču oficiāli cikls nekad nav izdots. Populārākā cikla dziesma ir "Reiz zaļoja jaunība".

Veidenbaumam kļūdaini mēdz piedēvēt tekstus "Es zinu, visi mani nievā" un "Es esmu nabags vecpuisis". Tie nav uzskatāmi par viņa darbiem un nav arī iekļauti nevienā viņa darbu izlasē vai Kopotajos rakstos.

Bibliogrāfija

Dzeja

• Dzejas (1896) Ed. Treimaņa redakcijā, Rīgā
• Dzejas (1900) Redaktors Fricis Roziņš - Āzis, Zociāldemokrātu bibliotēkas izdevums (Zociāldemokrātu bibliotēka Nr.5), Londonē (Londonā)
• Dzejas (1906) Sakopojis Paberžu Rūdolfs. Rīgā un Tukumā.
• Dzejas (1935) P.Vintiņa ievads, redakcija, komentāri. "Prometejs", Maskava
• Dzejas (1945) VAPP daiļliteratūras apgāds

Kopoti raksti

• 1907 - 1909 Kopoti raksti. 1—6 rediģējis Ed. Treimanis-Zvārgulis. Valmierā, P.Skrastiņš.
• 1920 Kopoti raksti.1-6 rediģējis Ed. Treimanis-Zvārgulis. Cēsīs un Valmierā, K.Dūnis
• 1926 Raksti rediģējis R.Egle. Cēsīs un Rīgā, O.Jepe
• 1961 Kopoti raksti. 1—2., rediģējis A.Vilsons. Rīgā: LVI

Izlases

• Izlase. R.: LVI (1952)
• Brīvības cēlajais gars. R.: Liesma (1978)
• Domāju es domas dziļas... R.: Draugi N.I.M.S. (2000)
• Dzejas. R.: Nordik (2005)