Детальна інформація

Jānis Sudrabkalns (īstajā vārdā Arvīds Peine, no 1925. gada Arvīds Sudrabkalns; dzimis 1894. gada 17. maijā Inčukalnā, miris 1975. gada 4. septembrī Rīgā) bija latviešu dzejnieks, ieguvis Latvijas PSR Tautas dzejnieka goda nosaukumu (1947). Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas akadēmiķis (1973).

Biogrāfija

Dzimis Inčukalna kroga nomnieka (pēc izglītības skolotāja) Kārļa Peines un viņa sievas Annas (dzimušas Ozoliņas) ģimenē. 1902. gadā ģimene pārcēlās uz Jaunpiebalgu. Pirmās zināšanas ieguvis mājās, mācījās Jaunpiebalgas Jāņa skolā (1903), Vecpiebalgas draudzes skolā (1904-1905) un Jaunpiebalgā (1906-1908), P. Šmithena un L. Bērziņa Dubultu privātģimnāzijā (1909-1911). Pēc tēva nāves Arvīds pārtrauca mācības ģimnāzijā, turpmākās zināšanas apgūdams pašmācības ceļā. No desmit gadu vecuma sacerēja dzejoļus, pirmais dzejolis "Mežā ziemu" ar pseidonīmu Teodors Pērle tika nodrukāts 1909. gadā. No 1913. gada ar nelieliem pārtraukumiem dzīvoja Rīgā.

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā Sudrabkalnu mobilizēja armijā. Pēc feldšeru kursu beigšanas Sudrabkalns kļuva par 302. Suražas kājnieku pulka feldšeri Polijas frontē. 1917. gada martā tika norīkots darbā laikrakstā "Brīvais strēlnieks" (vēlāk "Latvju strēlnieks"). 1918. gada sākumā neapmierinoša veselības stāvokļa dēļ Sudrabkalnu demobilizēja, viņš sāka strādāt laikrakstā "Līdums" par korektoru, te 1918. gada 4. maijā publicēts arī viņa pirmais humoristiskais dzejolis "Pavasara zaļais karogs" ar pseidonīmu Olivereto. Šajā laikā jaunais dzejnieks neprātīgi iemīlējās aktrisē Birutā Skujeniecē. Latvijas SPR laikā 1919. gadā viņš strādāja laikrakstā "Cīņa" par tulkotāju. Pirmos panākumus guva ar dzejoļu krājumu "Spārnotā Armāda" 1920. gadā. Viņš rakstīja arī feļetonus dzejā un prozā, parakstīdamies kā Olivereto, reizēm kā Florestans. Darbojās laikrakstā "Latvijas Sargs" (1920), "Latvijas Vēstnesis" (1924-1925, lit. daļas vad.), "Hallo" (1927-1928), "Pēdējā brīdī" (1927-1930), "Dienas Lapa" (1933-1934), "Jaunākās ziņas" (1937-1940), publicēja daudz rakstu par latviešu, vācu, angļu, krievu, itāļu literatūru, teātri, mūziku. No 1925. gada viņš par galveno uzskatīja literāro darbību, 1927. gadā mainīja uzvārdu un turpmāk dokumentos bija Arvīds Sudrabkalns, savukārt darbus parakstīja kā Jānis Sudrabkalns.

Otrā pasaules kara laikā Vācijas uzbrukuma dēļ 1941. gada jūnijā evakuējās uz PSRS, neilgu laiku uzkavējās Halturinā, Uržumā, Kstiņinā. No 1942. gada janvāra līdz 1944. gada septembrim dzīvoja Maskavā. 1944. gada rudenī Sudrabkalns atgriezās Latvijā. Pēckara gados veica daudzus sabiedriskus pienākumus - bija Latvijas PSR Miera aizstāvēšanas komitejas priekšsēdētāja biedrs (1951-1962), LKP CK loceklis (1963-1971), Rakstnieku savienības valdes loceklis (1941-1975) u.c.

Šajā laikā Sudrabkalns rakstīja galvenokārt par sabiedriski politiskiem un kultūras dzīves jautājumiem, atbalstīdams komunistiskās ideoloģiskās nostādnes. Pakļaušanās ideoloģiskai konjunktūrai traucēja Sudrabkalna dzejnieka talantam. Dzīves noslēgumā viņu mocīja mazvērtības kompleksi un vajāšanas mānija, ārstējies pie psihiatra Maskavas Kremļa slimnīcā. 1975. gada 20. augustā viņš apprecējās ar Ernu Strautu, bet jau 4. septembrī Sudrabkalns slimnīcā nomira. 1975. gada 15. decembrī Augstākā tiesa anulēja Jāņa (Arvīda) Sudrabkalna un Ernas Strautas, dzimušas Hincenbergas, laulību, pie viena anulējot arī testamentu.