Detalizēta informācija

Marija Hedviga Gubene (arī Gubeņu Marija; dzimusi 1871. gada 27. augustā [v.s. 15. augustā] Kraukļu pagastā, mirusi 1947. gada 2. augustā Rīgā) bija pirmā profesionāli izglītotā mūzikas darbiniece-sieviete Latvijā, pirmā latviešu sieviete komponiste, pirmā profesore-sieviete Latvijas akadēmiskajā vēsturē, mūzikas publiciste, kritiķe, ērģelniece. Daudzos avotos viņas dzimšanas gads minēts kā 1872. — visticamāk, lai Maskavas konservatorijā viņu neuzskatītu par vecu studijām, kuras viņa finansiālo apstākļu dēļ uzsāka tikai 30 gadu vecumā.

Marija Gubene dzimusi Kraukļu pagastā Madonas apriņķī tautskolotāja Jāņa Gubeņa un mātes Edes Gubenes (dz. Bebres) ģimenē. Jānis Gubenis bija Kārklu Nikolaja skolas pārzinis (no 1865. līdz 1910. gadam; 1936. gadā skola pārdēvēta par Gubeņa skolu), 1873. gadā dibināja Kraukļu dziedāšanas biedrību (kori), vāca tautasdziesmas. Marija Gubene pirmās mūzikas iemaņas apguva no tēva. 1891. gadā tikusies ar Jurjānu Andreju, kad viņš devies ekspedīcijā pa Vidzemi. Deviņpadsmitgadīgā Gubene viņam bija iesūtījusi aptuveni 60 tautasdziesmu un rotaļu melodijas. Jurjāns, pārsteigts par muzikalitāti un precizitāti, ieteicis viņai attīstīt un pilnveidot muzikālās prasmes.

Īsu laiku Rīgā mācījusies pie Oskara Šepska un Ernesta Vīgnera, bet studijas finansiālo apstākļu uzsāka vien 1901. gadā, kad Gubene devās mācīties ērģeļspēli (pie profesora Borisa Sabaņejeva), kontrapunktu un fūgu (pie Sergeja Taņejeva) un mūzikas formu Maskavas konservatorijā. Kursu beigusi ar brīvmākslinieces diplomu kā laureāte 1906. gadā. Vienlaikus ar Mariju Maskavā studēja arī viņas gadu jaunākais brālis Aleksandrs Alfrēds Gubens, kurš Maskavas Universitātes juridisko fakultāti absolvēja 1904. gadā ar pirmās šķiras diplomu. 1920. gadā viņš kļuva Latvijas Republikas senatoru, bet vēlāk — arī Latvijas Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētāju. Aleksandrs Gubens studiju gados pievienojās korporācijai Fraternitas Lettica, kurai palika uzticīgs visu mūžu, bet Marija Gubene bija Latvijas Konservatorijas studenšu korporācijas "Līga" goda filistre (līdz 1940. gadam).

Pēc studijām atgriežoties Rīgā, Marija Gubene neatrada ērģelnieces darbu nevienā baznīcā, tāpēc darbojās kā dziedāšanas skolotāja vairākās skolās, tostarp Natālijas Draudziņas ģimnāzijā, Viļa Olava komercskolā, E. Šulces ģimnāzijā. Līdz 1913. gadam darbojās kā kultūras notikumu kritiķe laikrakstos "Dzimtenes Vēstnesis", "Rīgas Avīze" un "Mūzikas druva". 1914. gadā publicētas viņas 30 latviešu tautasdziesmu apdares. Kopš Latvijas konservatorijas (tagad — Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas) dibināšanas 1919. gadā Marija Gubene bija vecākā docente obligāto teorētisko priekšmetu klasēs, pasniedzot solfedžo, mūzikas elementārteoriju un harmoniju. 1927. gada 7. oktobrī ievēlēta par profesori — pirmo profesori-sievieti Latvijas akadēmiskajā un Latvijas Konservatorijas vēsturē.

Latvijas Konservatorijas profesores Marijas Gubenes harmonijas klase 1927. gada maijā
Drukā iznākusi virkne viņas harmonizētu tautasdziesmu koriem, no kurām vairākas plaši pazīstamas ("Div' pļaviņas es nopļāvu", "Es uzkāpu kalniņā", "Div' laiviņas peld pa jūru" u.c.). Daudz nepublicētu darbu rokrakstu glabājas Oļģerta Grāvīša arhīvā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kā arī Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā.

Marija Gubene daudz koncertējusi kā virtuoza ērģelniece, rakstījusi darbus ērģelēm un klavierēm solo, vokāli instrumentālo kamermūziku, kormūziku, etnogrāfiskos uzvedumus un skaņdarbus pedagoģiskajam darbam skolās.

1929. gada 13. novembrī apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru. 1945. gadā uzņemta Latvijas PSR komponistu savienībā.