Detalizēta informācija

Sergejs Saharovs  (1880. g. 16./28. septembrī Polockā, Vitebskas guberņā, Krievijas impērijā – 1954. g. 22. aprīlī Rīgā, Latvijas PSR) – pedagogs,  Latvijas Pareizticīgās baznīcas vēsturnieks, etnogrāfs, publicists.

Sergejs Saharovs ir dzimis Polockā psalmotāja ģimenē. Izglītību ieguva Polockas Garīgajā skolā un Garīgajā seminārā. Kopš 1902. gada sāka strādāt par skolotāju Ludzas pilsētas sākumskolā. Jau tolaik S. Saharovam bija patiesa interese par novadpētniecību.

1905. gada 27. jūnijā Ludzā viņš salaulājās ar Olgu Nikonoviču (1884. g. 15. jūnijā – ?), viņa bija  virspriestera Fjodora Nikonoviča,  Ludzas baznīcas pārziņa  un visa apriņķa baznīcu prāvesta,      Trešās Valsts domes locekļa  meita. Laulībā piedzima dēls Dimitrijs (1910. g. 22. oktobrī – ?), meitas Gaļina (1913. g. 15. jūnijā – ?) un Irīna (1915. g. 4. decembrī – ?).

Viens Sergeja Saharova pirmajiem iespiestajiem darbiem bija “Лютинская легенда о старом замке” (Ludzas leģenda par veco pili).  Alkas pēc zināšanām aizveda S. Saharovu uz Tērbatas (Jurjevas) Universitāti, kur 1907. gada sākumā viņš kļuva par Juridiskās fakultātes studentu. Viņu īpaši ieinteresēja baznīcas kanoniskās tiesības. Pēc studiju beigšanas 1911. gadā viņš sāka mācīt likumu mācību Vitebskas vīriešu Aleksandra ģimnāzijā. Kopš 1913. gada vidus viņš ieņēma Tērbatas (Jurjevas) 3. rajona tautskolu inspektora amatu, drīz viņu ievēlēja par Tērbatas (Jurjevas) A. Žilovas sieviešu ģimnāzijas  aizbildņu padomes priekšsēdētāju.

1917. gada rudens beigās S. Saharova ģimene ir Ludzā un 27. novembrī viņš kļūst par  Ludzas pilsētas ģimnāzijas direktoru un skolotāju. Ģimnāzijas direktora pienākumus viņš pilda līdz 1922. gada 1. septembrim. Drīz viņš bija iecelts Latvijas Izglītības ministrijas nozīmīgā vadošā amatā – viņa pienākums ministrijā bija vadīt baltkrievu nodaļu. 1921./1922. mācību gadā viņš Rīgā papildus strādāja V. Blūma un Zalemana privātajās vidējās mācību iestādēs.  Latvijas Izglītības ministrijā S. Saharovs strādāja līdz 1925. gada 21. janvārim. 1925. gada pavasarī S. Saharovs atkal bija Latgalē: 1925. gada 8. aprīlī Daugavpilī viņš kļuva par  vidusskolas direktora pienākumu izpildītāju, bet 1925. gada 1. augustā viņš kļuva par Valsts Baltkrievu vidusskolas direktoru. 1932. gada rudenī šo ģimnāziju slēdza.

Sergeja Saharova arhīva lietā, kas ir saglabājusies Latvijas Izglītības ministrijas Cenzu komisijas fondā, nav atrodamas liecības par viņa darbu skolās līdz 1940. gada rudenim. Ir zināms, ka trīsdesmitajos gados S. Saharovs aktīvi publicējās Latvijas Pareizticīgās baznīcas žurnālā “Вера и жизнь” (Ticība un Dzīve).  1935. gadā  viņš publicēja nelielu pētījumu “Ludzas pilsēta pagātnē un tagadnē”, kuru viņš veltīja saviem Ludzas pilsētas ģimnāzijas audzēkņiem. Drīz atklātībā parādījās vēsturisks apraksts «Рижские православные архипастыри за сто лет (1836–1936): К истории православия в Латвии и Эстонии. Популярно-исторический очерк (Rīgas pareizticīgie virsgani  simts gados (1836–1936): par pareizticības vēsturi Latvijā un Igaunijā. Populārs vēsturisks apraksts” (Daugavpils: izdevējs S. Saharovs, Krāslavā, Ludzas ielā 12, 1937).  Šī publikācija nav zaudējusi savu nozīmi vēl līdz šai dienai.  Pēc diviem gadiem S. Saharovs atkal publicēja interesantu pētījumu – “Православные церкви в Латгалии. Историко-статистическое описание” (Pareizticīgās baznīcas Latgalē. Vēsturiski  statistisks apraksts) (Rīgā: autora izdevums, 1939), šeit ievietotas ziņas par dievnamiem un J. Novosjolova fotografētās pareizticīgo baznīcas, mācītāji un draudžu padomju locekļi.

Ir zināms, ka 1940. gada otrajā pusē S.  Saharovs dzīvojis Rīgā, Katoļu ielas 33. namā, 11. dzīvoklī. Viņš iesniedzis dokumentus Izglītības ministrijā nolūkā dabūt  darbu pamatskolās un vidusskolās, kur mācības notiek krievu vai baltkrievu valodā. Atļauju viņš saņēma: no 1940. gada 1. oktobra līdz 1941. gada decembra vidum viņš strādāja baltkrievu vakarskolā Rīgā, tad viņu nosūtīja darbā uz Latgali – Indras pagastā, kas ir Krāslavas apkaimē.  Šeit viņš gandrīz gadu vadīja baltkrievu ģimnāziju. 1942. gada 1. oktobrī  viņu iecēla vadošā amatā Zilupē, šeit līdz 1944. gada 28. jūnijam viņš bija Valsts baltkrievu ģimnāzijas direktors (patiesībā kopš 1943. gada beigām viņš bija direktora pienākumu izpildītājs).

1945. gada 9. jūlijā S.  Saharovu arestēja, viņu vainoja pretpadomju darbībā pēc 58–1a panta. Viņam piesprieda piecus gadus brīvības atņemšanu. (NKVD/VDK arhīva fondos Rīgā viņa apsūdzības lietu neizdevās atrast, visticamāk, ka viņu arestēja ne jau Rīgā, bet gan tālu no Latvijas galvaspilsētas.)